Ceļojums uz Gruziju – viesmīlība, kalni un dvēseles siltums

Kad lidmašīna nolaidās Tbilisi, mani pārņēma sajūta, ka dodos pie seniem draugiem. Gruzīni ir īpaši cilvēki – atvērti, sirsnīgi, patiesi. Pirmajā vakarā, kad kādā mazā restorānā man pasniedza karstu hačapuri un glāzi vīna, sajutu, ka esmu nonākusi vietā, kur cilvēkus patiešām ciena un mīl.

Tbilisi vecpilsēta ar koka balkoniem un šaurām ielām ir kā no pasakas. No kalna augšas paveras skats uz visu pilsētu – baznīcu torņiem, upi, tiltus un ielas, kas naktī iedegas gaismās.
Dodoties tālāk uz Kazbegi, sapratu, kāpēc Gruziju sauc par kalnu zemi. Ceļš ved garām upēm, ūdenskritumiem un ielejām – un tad pēkšņi, augstu debesīs, redzi sniegoto Kazbeka virsotni.

Gruzijā nav iespējams justies svešam. Te katrs galds kļūst par svētkiem – ar tostiem, dziesmām un sirsnīgiem vārdiem.
Šis ceļojums mani iemācīja, ka bagātība nav naudā, bet cilvēkos. Gruzija palika sirdī kā vieta, kur vienmēr atgriezties.