Biskajas līča rietumkrastā, Spānijas ziemeļos atrodas Astūrijas autonomais apgabals. Astūrija robežojas ar Kantabriju, Kastīliju-Leonu un Galīsiju un ir mājvieta vairāk nekā miljonam iedzīvotāju. Kalni aizņem gandrīz četras piektdaļas no Astūrijas. No ziemeļiem uz dienvidiem Atlantijas okeāna piekrastes līdzenumi pāriet pakalnos, kas ieskauj Nalonas upes ieleju, kurā koncentrēta lielākā daļa iedzīvotāju un atrodas galvenās ražotnes. Dienvidos paceļas Kantabrijas kalnu apledojošās virsotnes un atrodas Nacionālais parks.
Kā visur Eiropā, daļa laucinieku palēnām ir pārcēlušies uz urbānajiem centriem Astūrijas galveno pilsētu – Ovjedo, Aviles un Hihonšu –trijstūrī. Šis reģions, atšķirībā no Spānijas lielākās daļas, vienmēr bijis lauksaimnieciski vājāk attīstīts. Kvieši, prosa, pupiņas, kartupeļi un kukurūza vislabāk padevās piejūras mērenajā klimatā. Interesanti, ka Astūrijas lauksaimniecībai, tai skaitā lopkopībai, vienmēr ir bijusi kolektīva ievirze un kalnu ganības bija visiem kopīgas līdz pat XX gadsimtam. Pašlaik lopkopība, kurā dominē XIX gs. beigās ievestie Šveices liellopi, aitas un zirgi, ir vadošā lauksaimniecības nozare.
Tomēr galvenā Astūrijas bagātība ir tās ogļu atradnes, kas aizņem gandrīz 2600km2. Tāpēc Astūrija ir Spānijas nozīmīgākais kalnrūpniecības un metalurģijas reģions, kā arī galvenais cinka ražotājs. Pieaugums vērojams arī stikla, pārtikas, dzērienu, tabakas, ādas un tekstilizstrādājumu ražošanā.
Astūriju kā neatkarīgu kristiešu karalisti IX gs. nodibināja vestgotu dižciltīgie un dažu gadsimtu gaitā tā izpletās gan uz dienvidrietumiem, gan austrumiem, aizņemot pašreizējās Galīsijas un Kantabrijas teritorijas. Jau no pašiem pirmsākumiem par Astūrijas galvaspilsētu kļuva Ovjedo (izņemot četrus gadsimtus agrīnajos Viduslaikos), kas ir viena no retajām Spānijas pilsētām, kuru nekad nav iekarojuši arābi. Ovjedo un Astūrijas karalistes vēstures pieminekļi ir iekļauti UNESCO Pasaulvēsturiskā mantojuma sarakstā.
Ovjedo centrs domāts galvenokārt gājējiem. Un tieši tā vislabāk var apskatīt nozīmīgākos arhitektūras pieminekļus – protams, lielākā daļa no tiem ir reliģiska rakstura – Sv. Salvadora katedrāli ar IX gs.Ovjedo svēto kameru tās iekštelpās, Sv. Migela de Lillo baznīcu, Sv. Marijas de Naranco zāli, Sv. Žuliana baziliku un vienīgo pirms-romāņu arhitektūras labi saglabāto strūklaku Eiropā La Fonkaladu (arī IX gs).
Pilsētā ik uz soļa satopami mūsdienās radīti pieminekļi, skulptūras un strūklakas, tā ir ļoti tīra, sakopta un vairākkārt izpelnījusies Spānijas tīrākās pilsētas godu. Arī kultūras dzīve te sit augstu vilni – no reliģiska un laicīga rakstura svētkiem vispazīstamākais ir Astūrijas princeses balvas pasniegšanas pasākums Kampoamora teātra telpās – „Spānijas Nobela prēmija” astoņās kategorijās. Vudijs Allens te uzņēmis ainas no savas filmas „Vikija. Kristina. Barselona” un savulaik veltījis pilsētai virkni komplimentu.
Ovjedo slavenākie pilsoņi ir 1. formulas čempions Fernando Alonso, kuram veltīts muzejs apskatāms blakus ciematā Clayes un Spānijas karaliene Letīcija.
Droši vien, ka arī viņi ir nobaudījuši ikonisko Astūrijas dzērienu – ābolu sidru, ar ko vietējie noslēdz katru nopietno ēdienreizi, glāzi izdzerot vienā malkā, bet pēdējās lāses, sekojot senam rituālam, izlejot uz grīdas, kas tradicionāli un tālredzīgi pārklāta zāģu skaidām.
FlyMeAway iesaka
Bet kādus apslēptos dārgakmeņus vēl var atrast bijušajā Astūrijas karaļvalstī ārpus lielākajām pilsētām?
Varbūt Cudillero – mazu ostu un zvejnieku ciematu ar nepilniem pieciem tūkstošiem iedzīvotāju, kuru lielākā daļa tiešām iet jūrā nevis apkalpo pašbildes fotografējošo tūristu barus. Tur vēl iespējams atrast vientuļas pludmales, kur staigāt basām kājām vai arī noraudzīties uz krāsainu māju pusloku uz klintīm ap centrālo Ostas laukumu.
Vai arī seno zvejnieku patvērumu San Vincente de la Barqueira – gleznainu Kantabrijas jūras piekrastes mazpilsētu ar Picos de Europa Nacionālā parka sniegotajām kalnu virsotnēm fonā, interesantu kultūras pieminekļu kolekciju vecpilsētā un XVI gadsimtā būvēto tiltu ar 28 arkām. Jūras dominanci var ievērot katrā Sanvincentes restorānā, kur piedāvā izcilas kvalitātes zivis un jūras veltes, kā arī Barqueira sautējumu ar tikko nozvejotu tunci un kartupeļiem.
Ar augšminēto pilnībā var sacensties Comillas - pilsēta, kurā apskatāma virkne orģinālu un skaistu ēku. Tās radīt XIX gadsimta spāņu arhitektus – modernistus iedvesmoja bijušais pilsētas vienkāršais iedzīvotājs Antonio Lopess, kas devās uz Kubu un tur sapelnīja veselu bagātību kā tabakas stādītājs, kuģu īpašnieks, baņķieris un vergu tirgotājs, bet, atgriezies mājās, kļuva par Komillas marķīzu un šādā veidā gribēja pateikties savai dzimtajai vietai.
Dabas mīļotājiem un kalnu pastaigu cienītājiem šis reģions galvenokārt pazīstams ar Picos de Europa - Kantabrijas kalnu grēdas daļu, kas stiepjas apmēram 20 km garumā, iekļaujot sevī 11 ciematus zaļās ielejās, sniegotas virsotnes, kas pārsniedz 2,600 metru augstumu, vairākas pasaules dziļākās alas, nepieejamas aizas, ko pārlido vērīgi ērgļi, un brīnišķīgas kalnu ezeru ainavas. Picos de Europa - tagad Nacionālais parks – atrodas tik tuvu Atlantijas okeānam, ka Lielo Atklājumu laikmetā atgriežoties no “Amerikām”, jūras braucēji jau pa gabalu varēja pamanīt sniegotās virsotnes un atviegloti uzelpot, saprotot, ka Eiropas kontinents jau klāt.